Kauņa modernisms
Kauņas modernisms ir īpaši auglīga un dinamiska Lietuvas modernās vēstures perioda produkts. Tie bija divdesmit gadi no 1919. līdz 1940. gadam, kad, zaudējot Viļņu, Kauņa kļuva par neatkarīgās Lietuvas galvaspilsētu. Tā bija vieta, kur, mudināti integrēt jauno valsti starpkaru Eiropas politiskajā, sociālajā un kultūras kontekstā, pulcējās arhitektu un vizionāru grupa, lai mainītu pilsētas seju. Iedvesmojoties no ārzemju studijām un tā laika vadošo arhitektu un ideologu, piemēram, Le Korbizjē (Le Corbusier), Valtera Gropiusa (Walter Gropius) un Mīsa van der Roes (Mies van der Rohe) inovācijām, tādi arhitekti kā Vītauts Landsberģis-Žemkalnis (Vytautas Landsbergis‑Žemkalnis) sāka no jauna veidot pilsētu. Tagad tādas slavenas ēkas kā Centrālais pasts, piena pārstrādes uzņēmuma "Pieno centras" galvenā mītne, virsnieku pils, Vītauta Dižā kara muzejs un Lietuvas Bankas birojs ir izcili stila un laikmeta paraugi. Sajaucot raksturīgos pelēkos eksterjerus ar stilistiskām variācijām, šīs ēkas, kuru mērķi bija visdažādākie – no institucionāliem līdz komerciāliem, sabiedriskajiem un pat garīgajiem –, apvienojās visā pilsētā, lai atgādinātu jaunas un lepnas nācijas balsi. Visievērojamākā un raksturīgākā no visām ēkām neapšaubāmi ir Kristus Augšāmcelšanās baznīca ar tās radiatoriem līdzīgajām ārsienām. Šis arhitektūras mantojums ir tik iespaidīgs, ka tagad ir iekļauts Pasaules mantojuma pagaidu sarakstā.
