Baroks
Lietuvas baroka vēsture aizsākās Njasvižas pilsētā tagadējā Baltkrievijā. Tieši šeit 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā Lietuvas Lielkņazistes kanclers Kristaps Nikolajs Radvils (Mikołaj Krzysztof Radziwiłł) piesaistīja arhitektus, tēlniekus un gleznotājus no visas Eiropas (īpaši Itālijas), lai palīdzētu atjaunot pilsētu. Šiem māksliniekiem drīz vien tika uzdots palīdzēt atjaunot dižkunigaišu pili pēc tam, kad to 1610. gadā bija nopostījis ugunsgrēks. Viņi arī uzcēla Svētā Kazimira karalisko kapelu Viļņas katedrālē. Šo mākslinieku vidū bija arhitekti Mateo Kastelli (Matteo Castelli) (dz. 1632. gadā), Džakomo della Porta (Giacomo della Porta) (dz. 1602. gadā), Domeniko Fontana (Domenico Fontana) (dz. 1607. gadā) un Frančesko Boromīni (Francesco Borromini) (dz. 1667. gadā). Īpaši Kastelli jau bija slavens savā dzimtajā Itālijā. Šī mākslinieku paaudze aizsāka tradīciju, kas noveda pie Viļņas baroka skolas, kuru izveidoja vācu izcelsmes arhitekts Johans Kristofs Glaubics (Johann Christoph Glaubitz). Tā bija pazīstama kā viena no pēdējiem baroka arhitektūras uzplaiksnījumiem Eiropā, un tās rezultātā tapa Svētā Pētera un Pāvila baznīca un Svētās Katrīnas baznīca (abas Viļņā), kā arī Baziliāna vārti (arī galvaspilsētā) un brīnumainais Pažaisles klosteris Kauņas nomalē. Savukārt 18. gadsimtā celtā sarkano ķieģeļu Šiluvas baznīca, iespējams, ir pēdējais vēlīnā baroka sakrālās arhitektūras piemineklis.
